Kur tiek ierobežota deksme dzīvot.(?)

Pārdomas par miglu, kas uz brīdi nolaidās manā priekšnamā, sestdienas vakarā.

Atkal man pārceļas pāri migla. Mani ieskauj, nodrošina patvērumu zem neliela dūmu kupola, lai mani pasargātu no pasaules ļaužu runām. Es atskāršu, ka vēlos dziedāt, kliegt, runāt atklāti! Es vēlos dejot, skriet un justies brīvi… Ak, dod man telpu, dod man iespēju to darīt! Man ir spārni, tie slēpjās aiz manis!… Migla vairs nav tik bieza… tad dūmu aizsegs pazūd. Manas ausis skar runas, ķērc cilvēki, izbolītām acīm tie urbjas manās. Uguns, kas liesmoja tik kvēli – apdziest, lēni tā noplok, tai pavisam vienkārši pietrūkst skābekļa. Pavisam nepareizi. Mani ieskāva aizsargs, kas neparasts, kas mani nosprostoja no pārējiem, – kādēļ tad man netrūka ne elpas, ne saules, ne mēness? Kādēļ tagad, kad esmu visu varenajā plašumā kur izvērsties, kur skriet un just, es nejūtu vēlmi to visu piedzīvot? Kur noplaka mana uguns? Es nedzirdu atbildi,- ļaudis mani prašņā, uz mani skatās, esmu citādāka? Es nevēlos būt nodalīta, bet vislabāk jutos tad, kad biju nodalīta. Cik greizi, cik nepareizi… Kā gan lai dzīvo pasaulē šādā, kur uguns tiek apdzēsta ar nosodījumu atšķirties?

Advertisements